Kā jau es minēju - mūs aicināja uz 2 kāzām - 20. jūlijā un 3. augustā.
Aptuveni jūlija vidū es izdomāju, ka arī kursabiedram gribu kāzās iedāvināt nelielu dāvaniņu par piemiņu. Par iespējamo motīvu es aizdomājos jau dienā, kad ieraudzīju ielūgumu, tad tik atlika atrast kaut ko līdzīgu un sākt šūt. Bet... lai būtu interesantāk, tieši nedēļu pirms kāzām es devos komandējumā uz Edinburgu, speciāli bijām vienojušies ar kolēģi, ka atgriezīsimies Rīgā jau 2. augusta vēlā vakarā, lai 3. augustā pa dienu es varētu būt uz kāzām Preiļu pusē.
Laicīgi pabeidzu pirmo izšuvumu un steigšus sāku šūt otro, jo laika vairs nebija daudz palicis.
Pienāca svētdiena. Iepakoju čemodānā diegus, šķēres un dažas liekas adatas, bet iesākto šuvekli ar vienu adatu un dažiem diegu pavedieniem ieliku rokas bagāžā, lai mēģinātu iziet drošības kontroli un pašūtu pirms un starp lidojumiem (jo lidojām ar pārsēšanos).
Pirmdienas pēcpusdienā kādas garlaicīgākas prezentācijas laikā izdomāju, ka es varētu ņemt savu šuvekli līdzi uz konferenci. Domāts, darīts!
Otrdienas pievakarē sapratu, ka esmu aizmirsusi paņemt lieku ficīti melnā diega. Sāku paniski rēķināt, cik daudz man pietrūks, paralēli prātojot, ka kaut kur taču jābūt rokdarbu veikalam, jo tieši UK tak izdod vairākus ļoti populārus krustiņžurnālus. Tajā pašā vakarā nejauši pamanījām rokdarbu veikalu. Tā kā tas bija ciet, tad sarunājām, ka trešdienā pēc prezentācijām atgriezīsimies.
Ieejot veikalā, uzreiz raudzījos pēc diegu stenda, ko arī ātri ieraudzīju. Sāku skatīties numuriņus un... melnā tur nebija! Pajautāju pārdevējai, kas apstiprināja, sakot, ka melno vienmēr pirmo izpērkot. Tad nu prasīju, vai tuvumā ir vēl kādi rokdarbu veikali, uz ko viņa pastāstīja, kur atrast divus tādus, kas turklāt izrādījās, ka ir pa ceļam mūsu ieplānotajā ekskursijas maršrutā! Vienā no tiem tad es laimīgi tiku pie diedziņiem (un vēl šādiem tādiem sīkumiem kāmim, protams :) ).
Tālāk tad es mierīgā garā līdz pat piektdienai katru dienu cītīgi klausījos (un šuvu) pa dienu un vakaros pēc pastaigas pa pilsētu vēl steidzu izpildīt dienas plānu.
Piektdienā es sapratu, ka labi nebūs - varu nepaspēt. It kā visa diena vēl priekšā, bet lielākā daļa laika pavadāma lidostā vai lidmašīnā, turklāt diennakts garums vien 22h (laika joslu dēļ). Būs, kas būdams, metu kautrību pie malas un lidmašīnā izķeksēju savu šuvekli.
Laimīgais brīdis pienāca ap plkst. 21 lidojumā Amsterdama-Rīga. Pabeigts!
Mājās vairs atlika vien iešūt vārdus un datumu, izmazgāt, izgludināt, nostiept, kā arī noformēt, izmantojot iepriekš sagatavoto rāmi (par to gan es padomāju jau laicīgi, pirms komandējuma :D ).
Lūk, gala rezultāts:
Līgava bija sajūsmā, teica, ka esot ļoti skaisti. Par tādu prieku un visu to piedzīvojumu dēļ vien bija vērts šūt.
Tikai pēc tam man kādu nedēļu ne diegus, ne adatas redzēt negribējās. :D
